Wednesday, June 30, 2021

Garīdznieks izteicis nopēlumu premjeram

Garīdznieks izteicis nopēlumu premjeram
Sociālajā tīklā Facebook popularitāti guvis ieraksts, kurā luterāņu baznīcā kalpojošs garīdznieks izteicis nopēlumu Latvijas Republikas Ministru prezidentam. Pirms pāris naktīm mācītājs Jānis Bitāns, vēlēdamies aiztaupīt

kristīgie pasākumi | kristīgais forums | bībele | baznīca | KLB | Благая Весть

Tuesday, June 29, 2021

Par bērnu seksuālās izmantošanas gadījumiem baznīcā

Par bērnu seksuālās izmantošanas gadījumiem baznīcā
Polijas Romas katoļu baznīca var lepoties ar spēcīgu ietekmi gan sabiedrībā, gan valdībā, gan tiesās, tomēr pēdējo gadu laikā sabiedrība arvien biežāk sāk runāt par

kristīgie pasākumi | kristīgais forums | bībele | baznīca | KLB | Благая Весть

Kas apsūdz otru par skabargu, tam Dieva priekšā rodas baļķis viņa paša acī

Kas apsūdz otru par skabargu, tam Dieva priekšā rodas baļķis viņa paša acī
“Viņš tiem arī sacīja līdzību: “Vai akls aklam ceļu var rādīt? Vai abi nekritīs bedrē? Māceklis nav augstāks par savu mācītāju; bet, kad tas ir

kristīgie pasākumi | kristīgais forums | bībele | baznīca | KLB | Благая Весть

Monday, June 28, 2021

Κο par Veco Derību mācīja Jēzus un apustuļi?

Κο par Veco Derību mācīja Jēzus un apustuļi?
Pāvils raksta: “Ikkatrs Dieva iedvesmots raksts ir arī noderīgs mācībai, vainas pierādīšanai, labošanai, audzināšanai taisnībā.” (2.Tim.2:16) Pāvils norāda uz Vecās Derības vārdiem “visi raksti”. Būdams

kristīgie pasākumi | kristīgais forums | bībele | baznīca | KLB | Благая Весть

Sunday, June 27, 2021

Svētdiena kļuvusi par pasaules grēka un lāsta dienu

Svētdiena kļuvusi par pasaules grēka un lāsta dienu
Trešais bauslis pāri visam aizliedz tukšības un bezdievības pilnu sirdi, kas nievā Tā Kunga svētos vārdus un Viņa svētajā dienā rīkojas pēc saviem ieskatiem un

kristīgie pasākumi | kristīgais forums | bībele | baznīca | KLB | Благая Весть

Saturday, June 26, 2021

Pieņemams ir viss, izņemot kristietību

Pieņemams ir viss, izņemot kristietību
Romas impērijas sabiedrība pirmajā gadsimtā uzskatīja sevi par ļoti liberālu, iekļaujošu un tolerantu. Valdība iedzīvotājiem ļāva netraucēti praktizēt visdažādāko tautu reliģijas. Tāpat bija tolerance pret

kristīgie pasākumi | kristīgais forums | bībele | baznīca | KLB | Благая Весть

Friday, June 25, 2021

Thursday, June 24, 2021

Svētā Jāņa Kristītāja dzimšanas diena


Kad Elizabetei laiks pienāca dzemdēt, viņa dzemdēja dēlu. Un viņas kaimiņi un radi, dzirdējuši, ka Tas Kungs lielu žēlastību tai bija parādījis, priecājās līdz ar

kristīgie pasākumi | kristīgais forums | bībele | baznīca | KLB | Благая Весть

Wednesday, June 23, 2021

Tuesday, June 22, 2021

Monday, June 21, 2021

Pašā nāves stundā

Pašā nāves stundā
“Ābrahams pacēla savu roku un satvēra nazi, lai nokautu savu dēlu.” [1.Moz.22:10] Šo brīnumaino, pārsteidzošo notikumu Mozus apraksta nedaudzos vārdos. Tēvs gatavojas tūliņ pārgriezt dēlam

kristīgie pasākumi | kristīgais forums | bībele | baznīca | KLB | Благая Весть

Sunday, June 20, 2021

Sabata baušļa prasības Jaunās Derības garā

Sabata baušļa prasības Jaunās Derības garā
Tagad noskaidrosim, ko nozīmē šo dienu svētīt kā Tā Kunga dienu. Dievišķajā bauslī vārds “svētīt” nozīmē “nošķirt svētai lietošanai”, gluži kā to dara ar lietām,

kristīgie pasākumi | kristīgais forums | bībele | baznīca | KLB | Благая Весть

Saturday, June 19, 2021

DABISKĀ DIEVATZIŅA UN DABISKAIS LIKUMS LUTERISKĀS BAZNĪCAS MĀCĪBĀ

Dr. Toms G. A. Hardts

(Lekcija nolasīta konservatīvu garīdznieku grupai Zviedrijas baznīcā Hjelmseridas fondā, kuras vadītājs bija virsmācītājs Dr.Gustavs Adolfs Danells. Priekšlasījums notika 1974.g. un grāmatā izdots 1980.g.)

Esmu lūgts izklāstīt, ko baznīca māca par dabisko likumu. To darīšu saistībā ar luteriskajām ticības apliecībām un klasiskajiem tekstiem, kur dabiskais likums ir apskatīts ne tikai kā praktiskās rīcības norma, bet balstīts arī pārliecībā par dabisko dievatziņu, respektīvi — ka aiz dabiskā likuma stāv Likumdevējs. 

Sākumā vēlos pretstatīt divus formulējumus, kuri šķiet savstarpēji pretrunīgi. Kad aplūkosim tos tuvāk, tie tādi nebūs, jo dabisko dievatziņu aplūko no atšķirīgiem skatu punktiem. Konkordijas formulas II artikulā sacīts, ka cilvēka prāts jeb dabiskais prāts.. sevī vēl glabā nespodru atziņas dzirksti par Dieva esamību, kā arī par bauslības mācību (Rom. 1:19) (KF, SD, II, 9)) Kontrastā šai vājajai un nespodrai dzirkstij ir sacīti sekojošie vārdi: Dabiskā prāta gaisma spēj sniegties pat tiktāl, ka uzlūko Dievu par labu, laipnu, žēlsirdīgu un saudzīgu. (WA 19, 206, 12f) 

Citāts ir ņemts no Lutera Jonas grāmatas skaidrojuma. Tomēr šī skaidrojuma turpinājumā ir skaidri redzams, ka “lielā gaisma” un “nespodrā dzirksts” pēc būtības apzīmē vienu un to pašu. Luters saka, ka ar lielo gaismu vēl nepietiek, lai iemantotu īstu paļāvību uz Dieva labvēlību, kura nāktu palīgā ikvienā individuālā gadījumā. Tāpat viņš raksta, ka prāts—atstāts savā vaļā —arvien turpinās šaubīties, kurš tad ir patiesais Dievs. Taisni šī iemesla dēļ Konkordijas formula runā par “nespodru dzirksti”—tāpēc ka dabiskais likums nesniedz glābjošu dievatziņu. Dabiskais prāts nespēj pieņemt “Evaņģēliju par Dieva Dēlu un mūžīgās dzīvības apsolījumu”.

Ar šiem abiem formulējumiem esmu jau sākumā novilcis to rāmi, kura ietvaros vēlos risināt šāda veida diskusiju. Kura tieši no abām jāuzsver — “lielā gaisma” vai “nespodrā dzirksts” —, ir atkarīgs no apstākļiem. Un tas ir pamatīgs atvieglojums, kad beidzot rodas iespēja slavināt šo “lielo gaismu”, tāpēc ka mēs dzīvojam pasaulē, kuras laicīgā filozofija un kristīgā teoloģija jau ilgstoši vēlējusies šo gaismu izdzēst. Pilnībā pamatoti var sacīt, ka tieši tas mūsu zemei šodien ir nepieciešams. Šāds sabiedrisks pienesums no kristiešiem mūsdienās tiek prasīts un sagaidīts. 

Tomēr savu runu vēlos sākt nevis ar “lielo gaismu” (kā to varētu gaidīt), bet ar “nespodro dzirksti”. Vēlos uzsvērt, ka šobrīd nerunāju laicīgu klausītāju priekšā, un mans temats nav sabiedriski jautājumi, lai es kādam ieteiktu, kā šodien no jauna iedegt metafiziskā uguns liesmas. Turpretī šobrīd es runāju uz teoloģisku sanāksmi, kas visus jautājumus pakļauj Svētā Gara pārbaudei, un tāpēc draudi, kas pastāv, spēlējoties ar metafizisko uguni, ir jāizvērtē saskaņā ar bauslības un Evaņģēlija sniegto atziņu. 

Zīmīgi ir ne vien tas, ka esam ļāvuši—bez īpašiem iebildumiem— sev nolaupīt šo “lielo gaismu” mūsdienu sabiedriskajā dzīvē, bet arī tas, ka—būdami teologi, kas sevi saistījuši ar luteriskajām ticības apliecībām—neesam pateikuši pietiekami skaidri, ka mūsdienu Romas baznīca ir svinīgi paaugstinājusi dabisko likumu līdz pat pestījošam statusam. Pat konservatīvi luteriskajās aprindās nesaprotamā kārtā izplatījies uzskats, ka II Vatikāna koncils esot sekmējis konfesiju ekumenisku tuvināšanos, tā dziedinot reformācijas plēstās brūces.

Īstenībā ir otrādi. Kad II Vatikāna koncils bauslību padarīja par pestīšanas ceļu un tādējādi noliedza žēlastību, tad šādā veidā Tridentas koncils tika atstats ēnā. Nav šaubu, ka mūsdienu Romas katoļu baznīca ir sabiedrojusies ar pagāniskām reliģijām, šī koncila dokumentos tām piedēvējot ceļu pie Dieva. Vienlaikus Romas katoļu baznīcas vadība ir enerģiski dibinājusi kontaktus ar raibu raibiem pagānu priesteriem, ļaujot mūkiem bagātināties ar pagāniskām askēzēm, kā arī misijas liturģijas pielāgojot pagāniskiem rituāliem. 

Dogmatiskajā dokumenā par baznīcu Lumen Gentium mēs lasām: Glābšanu var sasniegt arī tie, kuri ne savas vainas dēļ nepazīst Kristus Evaņģēliju vai Viņa Baznīcu, tomēr no sirds meklē Dievu un ar saviem darbiem, žēlastības mudināti, tiecas pildīt Viņa gribu, kura tiem ir pazīstama no sirdsapziņas balss.—Šī sirdsapziņas reliģija, ko raksturo “krietna dzīve”, ir atrodama ne vien, piemēram, pie musulmaņiem, kas “līdz ar mums pielūdz vienīgo Dievu”, bet arī pie ateistiem. (16) Šeit izpaužas dabiskā dievatziņa — taču vienlaikus tā ir tāda dabiskā dievatziņa, kas vēlas ticību Kristus glābšanas darbam aizstāt ar “krietnu dzīvi”. Šeit būtu vietā citēt ATA Apoloģiju: Ja tāda ir kristieša taisnība, tad kāda ir atšķirība starp filozofiju un Kristus mācību? Ja mēs varam iegūt grēku piedošanu ar mūsu veiktajiem darbiem, tad kāda jēga ir Kristum? Ja varam tikt attaisnoti ar prāta un saprāta darbiem, kādēļ ir nepieciešams Kristus un atdzimšana? (Apol. IV (II), 12)

Šie un līdzīgi formulējumi mūsu ticības apliecībās nekādā ziņā nav novecojuši, bet uzrunā arī šodien. To aktualitāte ir tikai pieaugusi, kā tas noticis arī citu polemisku doktrīnu gadījumā. Dabiskais likums — kā pašatpestīšanās līdzeklis —II Vatikāna koncilā ir iemantojis tādu spēku un dogmatisku pozīciju, kāda tam iepriekš nekad nebija bijusi. Tas liek mums vēl skaidrāk norobežoties no pagānisma, kas pretendē uz patiesu dievatziņu. Svētā Trīsvienība mums ir jāsludina kā vienīgā glābšana, atbilstoši mūsu ticības apliecības uzsvērtajam artikulam par trīsvienīgo Dievu: Mēs vienmēr esam apgalvojuši un apgalvojam, ka tie, kas domā citādi, nepieder pie Kristus baznīcas, bet ir elku kalpi un zaimo Dievu. (Apol, 1,2) 

Saprotams, ka dabiskā likuma nepareiza lietošana ir sastopama ne tikai Romas katoļu baznīcā. Jau reformācijas laikā, kā redzams pie Cvinglija, mēs sastopam mācību, ka dabiskā dievatziņa esot glābjoša. Luters par to raksta savā pēdējā darbā par Svēto Vakarēdienu. Viņš jautā: Kam tad ir vajadzīga Kristība, Sakraments, Kristus, Evaņģēlijs vai pravieši un Svētie Raksti, ja tādi bezdievīgi pagāni kā Sokrats un Aristids, jā, atbaidošais Numa, kas velna iedvesmots pirmais iedibināja Romas elkdievību, kā Augustīns to apraksta De Civitate Dei (Par Dieva Pilsētu), kā arī Scīpions un Epikūrs esot izlābti un svēti kopā ar patriarhiem, praviešiem un apustuļiem atrodas debesīs, kaut arī neko nezināja par Dievu, Svētajiem Rakstiem, Evaņģēliju, Kristu, Kristību, Sakramentu vai kristīgo ticību. Ko gan citu šis autors, sludinātājs un skolotājs (kā Cvinglijs) domā par kristīgo ticību, ja ne to, ka šī ticība ir tas pats, kas citas reliģijas un ka ikviens var tikt izglābts savā pārliecībā, arī elkdievis un epikūrietis kā Numa un Scīpions. (Kurzes Bekenntniss, W2 XX, 1767)

Šos pret Cvingliju vērstos vārdus, protams, mūsdienās var attiecināt arī uz vairumu protestantu teologu un “cilvēciskās līdzcietības” teoloģijām, kuras iedomājas, ka bauslība un evaņģēlijs ir ielikti jau radīšanā, tāpēc arī heroisks dzīvesveids spētu pārvarēt sociālu apspiestību un pretestību, un tas esot līdzvērtīgi žēlastības triumfam pār bauslību. Protams, skaidrs, ka mēs šeit kritizējam dabiskā likuma nepareizu lietojumu — it kā dabiskajā likumā darbotos pārdabiskā žēlastība. 

Tomēr tieši šādu izpratni — ka dievišķās pestīšanas darbs ir iespējams ārpus Kristus —mūsu ticības apliecības noraida. Turklāt šādi izskaidrotu “žēlastību” nekādi nevar identificēt ar grēku piedošanu, jo “žēlastība” šajā gadījumā ir kāds anonīms svētījošs spēks, kas pēc būtības ir šķirts no ticības centra. Visi šādi gadījumi apstiprina apzinīgu un krietnu ļaužu pašatpestīšanās centienus — glābšanu caur bauslību.

Tā ir sensenā sadursme starp bauslības un žēlastības reliģiju. Šai cīņā mēs tiekam konfrontēti ar Kristus lielāko naidnieku — pretinieku, kurš visādi pūlas apklusināt ticību un noslāpēt Svēto Garu. Te ir pavisam citāda grēka realitātes izpratne. Bauslības reliģija šeit pārstāv atšķaidītu likumu, kurš attaisno nezināšanu un liek to par pamatu piedošanai, kā arī vislabākās cilvēciskās iespējas uzskata par pieņemamām Dieva acīs. Dievam esot pienākums piedodoši rīkoties, jo to prasa krietnums un taisnība. 

Šeit vērojam cilvēka milzīgo sevis pārvērtēšanu, iedomājoties, ka spējam uz savu roku runāt un izspriest, kā Dievam piedien pareizi, taisni un atbilstoši valdīt šo pasauli, kā esot jāuztur baznīca un jāīsteno pestīšana. Ikdienā klūpošais un savā grēka samaitātībā smagi nomāktais cilvēks tomēr uzdrošinās — blakus Svētajiem Rakstiem — radīt pats savas ideju konstrukcijas, kas it kā atrisinās t.s. teodicejas problēmas, kā arī atradīs jēgu pagānu tautu jūrā un bez Kristus mirstošu cilvēku liktenī. 

Tā ir pašiznīcinoša augstprātība. Tā pati svilina savu prātu, šādi pūloties visu izdibināt—jo tiklīdz tā iedomājas, ka spēj atvērt durvis visai cilvēcei, tajā pašā brīdī tā ir aizdarījusi pestīšanas durvis pati sev. Šādas idejiskās līnijas piekritēji — kā pagātnē, tā arī šodien — paši kļūst par upuri tiem spēkiem, kuri labprāt izmanto dabisko dievatziņu saviem mērķiem.

Tas, ka vispirms norobežojamies no nepareiza dabiskā likuma lietojuma, mums palīdz iezīmēt teritoriju. To ir būtiski uzsvērt. Jo ierastā konfesionālā “salūta izšaušana” jau nav tikai daļa no mūsu polemikas, jo pats jautājums ir pietiekami nopietns un neatliekams. Tas ir būtisks mums uzticētā svētā kalpošanas amata aspekts, ka mēs no kanceles un katedras spējam to pareizi formulēt. Ikvienam — kas ar bailēm un trīsām pārvalda svēto pestīšanas vēsti un vēlas pareizi izdalīt patiesības vārdus — ir jāprot pateikt īstos vārdus īstajā laikā un vietā.

Iespējams, šim mērķim ir jāatgādina arī “laimīgā nekonsekvence”, kas šeit pilda savu dzīvību glābjošo uzdevumu. Jo pat tur, kur dabiskais likums ir uzdots par glābjošu, teorētiski vēl ir iespējams īsts un efektīvs žēlastības pasludinājums, ja vien cilvēki pieņem par faktiski patiesu to, ka nav pestīšanas nevienā citā; jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana. (Ap.d. 4:12) Tas ir jāattiecina gan uz Romas katoļu baznīcu, gan citām konfesijām. Lai neviena evaņģēliska “miesa nelielītos”, tāpat būtu jāpiemin, ka II Vatikāna koncila mācība par pestījošām pagānu reliģijām ir atrodama arī konservatīvās zviedru baznīcas daļas garīgā tēva — ievērojamā H. Šartava — Bībeliskās katehēzes 98. un 99. paragrāfā.

Simptomātiski, ka ticības apliecību pozitīvais skatījums uz dabisko likumu dažkārt ir cieši savijies kopā ar kritisku izvērtējumu. Viens šāds piemērs kalpos par pāreju, kur mēs turpmāk runāsim par dabiskā likuma “lielo gaismu”. Apoloģijā sacīts: Visur Rakstos ir jāizšķir šīs divas galvenās mācības—bauslība un apsolījumi, un tās ir arī jāmāca…No šīm divām mācībām mūsu pretinieki izvēlas bauslību un ar to grib iegūt grēku piedošanu un attaisnošanu, jo līdz zināmai robežai cilvēka prāts saprot bauslību (tā ir dievišķi ierakstīta cilvēka prātā). (Ap. IV (II), 5,7) Vācu teksts te saka, ka dabiskais likums saskan ar Mozus bauslību jeb desmit baušļiem

Vēl šeit varētu pievienot Konkordijas formulas vārdus, kas jau tika citēti mūsu ievadā. Proti, ka cilvēka prāts jeb dabiskais prāts.. sevī vēl glabā nespodru atziņas dzirksti par Dieva esamību, kā arī par bauslības mācību (Rom. 1:19) (KF, SD, II, 9)) Tomēr tiem tūdaļ seko arī paskaidrojums par dabiskās gaismas nepietiekamību saistībā ar pestīšanu.

Konkordijas formulas piektajā artikulā ir atrodami līdzīgi vārdi: Kā Dr. Luters šo atšķirību ar īpašu cītību gandrīz visos savos darbos uzsvēris un tieši norādījis—ka gluži citāda ir Dieva atziņa, kura nāk no Evaņģēlija, nekā tā, kuru māca un mācās no bauslības, jo arī pagāni no dabiskā likuma zināmā mērā guvuši Dieva atziņu, tomēr viņi nav Dievu nedz pareizi atzinuši, nedz pareizi godājuši (Rom. 1:20-21). (KF SD, 5, 22) 

Abas šīs vietas Vienprātības grāmatā norāda uz Pāvila Vēstules romiešiem 1.nodaļu, atrodot tajā bībelisku pamatojumu mācībai par pagānu dievatziņu. Gluži kā iepriekšējā baznīcas tradīcijā, arī te šie Bībeles citāti tiek ņemti ļoti nopietni, uzsverot šos tekstus par dabiskā likuma sedes doctrinae (par galvenajām pierādījuma vietām) Svētajos Rakstos. 

Visvairāk tas attiecas uz diviem pantiem no Pāvila Vēstules romiešiem: Jo, ko par Dievu var zināt, tas viņiem ir atklāts: Dievs pats viņiem to atklājis. Kopš pasaules radīšanas Viņa neredzamās īpašības, gan Viņa mūžīgais spēks, gan Viņa dievišķība, ir skaidri saredzamas Viņa darbos, tāpēc viņiem nav ar ko aizbildināties. (Rom. 1:19-20)

Iespējams, ka mums vēl ir svarīgi piebilst, ka Konkordijas formulas autori lasīja šo fragmentu nevis—“kopš pasaules radīšanas”, bet gan atbilstoši Lutera tulkojumam—“so man des warnimpt /an den Wereken/ nemlich an der schepffung der welt” (proti—ka Viņa mūžīgais spēks un Viņa dievišķība ir skaidri saredzamas, kā tās uztveram caur radītam lietām t.i. caur radību).

Pēdējais citāts no Konkordijas formulas ir svarīgs arī citādā ziņā. Tam pievērsīsimies mazliet izvērstāk. Tas saistīts ar to, ko Luters pauž praktiski visos savos darbos, kur runāts par dabisko likumu. Līdzīgi teikts arī citviet Konkordijas formulas tekstā, kur tās 7. artikulā mēs lasām: Augsburgas ticības apliecības pareizā izpratne un nozīme vistiešāk un labāk atrodama Dr. Lutera doktrinārajos un polemiskajos rakstos un tai jātiek ņemtai no šiem rakstiem. (KF, SD,VII, 41) 

Šajos vārdos pausta pārliecība, ka, ja kāds uzdrošinās sagrozīt ticības apliecības, kas ir vajadzības dēļ apkopoti formulējumi, tad ticības apliecību aizstāvībai var izmantot plašu teoloģisko materiālu, kurā Luters uzskatāms par ievērojamāko Augsburgas ticības apliecību apliecinošo baznīcu skolotāju. (KF, SD,VII, 41) Tam ir sava nozīme arī jautājumā par dabisko likumu, un šī nozīme ir diezgan pārsteidzoša. 

Pēc būtības Lutera darbi sniedz skaidru un bagātīgu dabiskā likuma izklāstu. Konkordijas formulas 5. artikulā tās autori bija paredzējuši dot arī izvērstu Rom. 1.nodaļas skaidrojumu, kas pēc Brandenburgas pārstāvju uzskata bija jāiekļauj ticības apliecības tekstā. (Tomēr fakts, ka tas nenotika, nenozīmē kritiku, bet drīzāk šo izvēli noteica vēlme vēl vairāk nepagarināt jau tā apjomīgo ticības apliecības tekstu.)

Šis apskats ir atrodams Lutera vienpadsmitajā sprediķī (1537.gada 20.oktobrī) par Jāņa evaņģēliju 1.-4.nodaļās, kur cita starpā sacīts: (pagāni) nemaz nav bijuši tik nesaprātīgi: tie ir labi apjautuši, ka ir Dievs, kas soda—grēkus. Turklāt viņi ar prāta palīdzību ir tīri labi spējuši izdibināt, ka debesīs nospraustās orbītas nevarētu būt un pastāvēt bez valdnieka. Tā runā Pāvils (Rom. 1) (WA 46, 667 ff.) Viņš turpina par Rom. 2:15, kurā ir mācīta iedzimta, cilvēkā mītoša dievatziņa: bauslība ierakstīta viņu sirdīs. Saturiski šeit ir konstatējams nošķīrums starp iegūtu un iedzimtu dabisko dievatziņu. 

Šim tekstam varētu pievienot vēl daudzus citus. Baznīcas postilas Trīsvienības sprediķī par prātu ir sacīts, ka tas katrā ziņā ir “vājš”, ja to salīdzina ar Gara atklāsmē dotajām atziņām — prāts pats par sevi var sniegties tiktāl…ka jābūt vienai mūžīgai, dievišķai būtnei, kas radīja visas lietas, tās uztur un pārvalda. Uzlūkojot skaisto, brīnišķīgo radību gan debesīs, gan virs zemes, kas ir tik brīnumaina un sakārtota, un kas nepārprotami radīta un darbojas savā gaitā,— prātam jāatzīst: Nav iespējams, ka tas būtu radies un darbojies pats no sevis un nejaušā veidā, bet ir jābūt kādam radītājam un kungam, no kura viss ir nācis un kurš visu pārvalda, kā Pāvils to saka Rom. 1.

Tālāk Luters izvērš šo domu: kā arī pagānu Aristotels savā labākajā grāmatā, pamatojoties uz gudrākā dzejnieka Homēra vārdiem, izdarīja secinājumu, ka laba valdīšana nevarēs pastāvēt tur, kur būs vairāk par vienu kungu…Tas bez šaubām ir patiesi un pareizi, jo pats Dievs ir iedēstījis šādu gaismu un saprašanu cilvēka dabā, lai dotu nojausmu un priekšstatu par Savu dievišķo valdīšanu, ka Viņš ir vienīgais Kungs un visu būtņu Radītājs. (WA 21, 510; St.L. XII, 631)

Fragments no Lutera skaidrojuma par pravieša Jonas grāmatu, uz ko mēs atsaucāmies ievadā, arī citē Vēstules romiešiem 1. nodaļu. Šeit jūs redzat, ko Pāvils saka Rom. 1:19, ka Dievs ir pazīstams visiem pagāniem…un ka dabiskais prāts zina, ka dievība ir kaut kas dižens… Dabiskā prāta gaisma spēj sniegties pat tiktāl, ka uzlūko Dievu par labu, laipnu, žēlsirdīgu un saudzīgu. Tā ir dižena gaisma. (WA 19, 206, 12f) 

Līdzīgi apgalvojumi par dabisko dievatziņu saistībā ar Rom. 1. nodaļu ir atrodami Lutera lielajā Vēstules galatiešiem skaidrojumā (Gal. 4:8-9, LW 26;339) un 1.Mozus grāmatas skaidrojumā (1.Moz. 17:7-8, LW 3;117). Tā kā mums ir tik daudz tekstu, kuri sniedz pietiekamu liecību, tad ar pilnām tiesībām mēs varam šeit citēt Galda runu vārdus, kam pašiem par sevi nebūtu pierādījuma vērtības, taču šajā gadījumā tie būtu jāuzskata par uzticamu Lutera vārdu atspoguļojumu, jo tie saskan ar daudzām citām vietām no Lutera darbiem: 

Es nevaru iedomāties, kādam ir jābūt cilvēkam, kas nopietni netic Dieva esamībai, ja tas ikdienas redz sauli uzlecam utt. Tādam ir jāpārdomā un jājautā sev—vai tā ir bijis jau kopš mūžības, vai arī tam jānodur acis uz zemi…, jo šķiet neticami… ka var uzlūkot radīšanas darbus un nesaprast, ka aiz tā stāv kāds, kas visu pārzina, pārvalda un uztur. (WA TR 6,6568).

Kad mūsu ticības apliecības runā par dabisko dievatziņu un dabisko likumu, tad šie vārdi ir saprotami ar šo papildus materiālu palīdzību. Šīs un tamlīdzīgas atsauces mūs nesaista pie atsevišķa teologa katra izteikuma, taču vienlaikus tās dāvā mums ietvaru un bagātīgu ieskatu mūsu ticības apliecību bībeliskajā ekseģēzē. No iepriekš sacītā ir acīmredzams, ka Luters nekādā veidā nav gribējis noliegt iespēju, ka dabiskais prāts var nonākt pie zināšanām par Dievu. Pateicoties Kanta filozofijas ietekmei uz vēlākajiem teologiem, mums ir izveidojies priekšstats it kā Luteram nav bijis nekādas nojausmas par dabisko likumu.

Mūsu izklāstam šeit nav tik svarīgi izskaidrot ideju vēsturi—kā esam nonākuši līdz mūsdienu teoloģiskai situācijai—, bet jebkurā gadījumā būtu jāpiemin, ka Lutera uzskatu falsifikācijā savu artavu ir devuši arī viduslaiku “nominālisma” priekšstati, kas savulaik noliedza dabisko dievatziņu. Vispārzināms, ka filozofijā Luters piederēja pie nominālistiem, un tāpēc tiek pieņemts, ka viņa uzskati šajā jautājumā atspoguļoja Okama uzskatus. Tiktāl, cik spēju to saprast, mūsdienu filozofijas vēstures pētnieki franciskāņu ordeņa ietvaros ir pilnībā sagrāvuši šos priekšstatus par nominālismu, kurus diemžēl esam apguvuši no tomiskajiem konkurentiem, kuri ir rakstījuši par nominālismu. 

Viss, kas teikts un rakstīts par subjektīvismu, kultūras sabrukumu un tamlīdzīgi—kas it kā izrietot no šīs nominālisma daudzgalvainās hidras—, īstenībā nav nekas cits kā tukšas frāzes, kas kalpojušas baznīcpolitiķu interesēm. Šeit atsaukšos tikai uz Helmera Junghansa grāmatu (“Ockham in Lichte der neueren Forschung” (1968)), kurš ietvēris atbilstošu atsauci uz literatūru par šo jautājumu. Kas attiecas uz Lutera uzskatiem, tad gribu norādīt uz F. X. Arnolda darbu (Franz Xaver Arnold: “Zur Frage des Naturrechts bei Martin Luther,” Munchen, 1936) 

Mēs jau esam novilkuši robežlīniju un norādījuši, ka dabiskā dievatziņa nav jāuzlūko kā glābjoša atziņa. Tagad vilksim vēl vienu robežlīniju. Kaut arī radības sniegtā dievatziņa ir ierobežota, tomēr arī tās ir zināšanas par Dievu. Vienlaikus—tās nav zināšanas par to, ko Dievs ir darījis, nedz arī zināšanas par radīšanu no nekā. Tālāk Luters pieņem, ka universa kustība un viss, kas ar to saistīts, ir ticis radīts, un to, ka cēlonis un sekas nav izsecināmas jebkādās pārejošās lietās,—tomēr tas nenozīmē, ka prāts varētu izslēgt iespējamību, ka Dievs vienmēr ir radījis un radība vienmēr ir bijusi Viņam līdzās (1.Moz. 1), kur it viss ir radīts no nekā sešās dienās. Tā ir un paliek patiesība, kas saņemama tikai kā daļa no Dieva atklāsmes, kas caur Svēto Garu sniegta Dieva vārdos.

Luters rēķinās arī ar Aristotelu, kurš izdara pareizos secinājumus par Dieva esamību, bet vienlaikus noliedz pirmo cilvēku, tātad Ādamu, jo viņš nebija pazīstams ar 1.Mozus grāmatas 1. nodaļu un līdz ar to—ar paradīzes esamību. (LW 37, 30f; WA 26, 275, 21 ff) Tādējādi Aristotels atrodas tajā pašā situācijā kā mūdienu zinātnieki, kuriem vienmēr ir jāpaliek pie domas, ka mūslaiku likumi kā tādi pastāvējuši vienmēr un nekas cits—pilnīgi atšķirīgs—nekad nav iejaucies. Luters to komentē: Aristotels saka, ka nevar būt nekāda pirmā vai pēdējā cilvēka. Prāts arī mums tā liktu spriest, ja mums nebūtu šī teksta (1.Moz. 1). (WA 42,92,35) Tas, ko apgalvo Vēstule ebrejiem 11:3 ir pilnīga taisnība: Jo ticībā mēs noprotam, ka pasaule ir radīta Dieva Vārda spēkā, ka no neredzamā cēlies redzamais.

Ar šo atrunu Luters nekādā ziņā nav pametis baznīcas senāko tradīciju. Kad viņš disputā ar Peteru Hegemonu 1545. gada 3 jūlijā saka, ka pagānu dievatziņa sevī ietver tikai pirmkustinātāju un augstāko būtni, kā mācīja Platons (“primum movens et summum ens, ut Plato,” (WA 34,119345,4ff; SteL.X,181), tomēr ne radīšanu ex nihilo jeb “no nekā”, tad viņš tikai kā sholastikas māceklis atkārto to, ko Akvīnas Toms jau bija mācījis savā Summa Theologica I, qu. 46, art. 2: Tikai ticībā mēs zinām, ka pasaule nav pastāvējusi vienmēr.

Katrs, kurš kaut virspusēji mazliet pazīst viduslaiku un agrīnā klasiskā perioda teoloģiju, atpazīs dabiskās dievatziņas nošķīrumu no ticības radīšanai, kas ir saskaņā ar 1. Mozus grāmatas 1. nodaļu. Vēl nepatīkamāk un atbaidošāk ir tas, ko mums nākas lasīt Bernharda Lozes grāmatas Ratio et Fides, Eine Untersuchung über die RATIO in der Theologie Luthers 63. lappusē, kur šis pats Lutera apgalvojums no Hegemona disputa likts par pamatojumu satura rādītājā ietvertajam apgalvojumam: Ass dabiskās dievatziņas noraidījums pie vecāk

Tas ir tikai viens no daudzajiem pierādījumiem, cik neveikli un neiejūtīgi ar avotiem izrīkojas modernā Lutera pētniecība. Avotus interpretē modernistiskā veidā, ignorējot Lutera labi izkopto spēju veikt teoloģiskos nošķīrumus un noslīcinot tos plašos vispārinājumos, ko pētnieki izdara no viena vai otra pieņēmuma. Pētnieki pat nav spējīgi konstatēt parastos, sholastiski klasiskos, tradīcijā nodotos mācības punktus. Tā vietā viņi iedomājas, ka šajā gadījumā ir sastapušies ar kaut ko pilnīgi jaunu un oriģinālu, kas bijis jaunas ēras sākums. 

Šeit apskatītā Rom. 1 interpretācija balstās uz domu, ka ir jābūt pirmcēlonim, kam piemīt pašsaprotama, nemainīga un paaugstināta eksistence. Tas ir klasiskā Dieva pierādījuma kodols, kas no tradīcijas pazīstams,—lai kāds būtu pierādījumu skaits un formulējumi. (Jacques Maritain: Approches de Dieu, 32.lpp.) Tādēļ mums nav iemesla apspriest jautājumu, vai visi t.s. pieci veidi jeb pieci klasiskie Dieva esamības pierādījumi ir atrodami Lutera darbos. Skaidrs, ka tam visam pamatā ir pārliecība, ka nekas nerodas no nekā—ka laicīgais cēlies no mūžīgā—ka kustinātais nāk no pirmkustinātāja—ka skaistais nāk no visskaistākā.

Kad vairāk jāizvērš dabiskā likuma saturs un lietderība saskaņā ar mūsu ticības apliecībām, tad būtu rūpīgi jāpaliek pie tā, ka iedzimtais un apgūtais likums ietver sevī abus bauslības galdiņus. Tas gan nav jāsaprot tā, ka cilvēks kaut kā pats pēc savas dabas saprastu prasību, ka tam ir jāmīl Dievs pār visu citu. Tomēr tas nozīmē, ka likums nekādā ziņā nav ierobežojams ar otrā bauslības galdiņa priekšrakstītajām attiecībām starp līdzcilvēkiem, jo ignorē faktu, ka šo baušļu autorizētājs ir pirmā baušļu galdiņa Dievs. 

Ticības apliecības nepazīst tādu dabisko likumu, kas ietver sevī tikai zināmu rīcību—bez jebkādām pretenzijām uz īstu normativitāti. Tas taču būtu baušļu pretstats—pilnīga bezlikumība. Tā kā likums vienmēr paliek likums, kas vai nu apsūdz, vai attaisno (Rom. 2:15), dabiskā likuma jēdziens tiek paplašināts līdz dabiskajai dievatziņai: likums vienmēr pieņem Likumdevēju, un bez Likumdevēja nav likuma. 

Šajā atziņā ir atrodama būtiskā saite starp kristīgo sludināšanu un dabisko likumu. Šeit kristīgajam bauslības pasludinājumam ir kaut kas, pie kā pieķerties. Labi zināmi ir Lutera vārdi, kas sacīti skaidrojot 2.Moz. 20:5:  Ja dabiskais likums nebūtu Dieva ierakstīts un ielikts sirdī, tad gan nāktos ilgi sludināt, iekams varētu uzrunāt sirdsapziņu… Taču tā kā tā jau ir atrodama cilvēka iekšienē—kaut aptumšota un pavisam notrulināta—, tomēr Dieva vārdi to atdzīvina, tā ka sirdij jāatzīst to, ko saka bauslis, ka cilvēkam ir jāgodā un jāmīl Dievs, jākalpo Viņam, jo Viņš vienīgais ir labs un dara labu—ne tikai dievbijīgiem, bet arī ļaunajiem. (WA 16, 447,27ff St. L. III, 1052)

Tātad principā šādi ir iespējams cilvēkus uzrunāt viņu līmenī. Sprediķis var paust lietas, kurām klausītājs jau intuitīvi vai pēc pārdomām var piekrist. Jo visi klausītāji—jau pirms sprediķa—ir faktiski pazīstami ar Dievu, kā apustulis sacīja listriešiem:  Jebšu Viņš Sevi nav pametis neapliecinātu, labu darīdams, no debess jums dodams lietu un auglīgus laikus, mūsu sirdis pildīdams ar barību un prieku. (Ap.d. 14:17)

Konkordijas formulas galvenais autors Mārtins Hemnics šajā sakarā uzsver, cik svarīgi ir vairot sirdsapziņas liecību arī neatdzimušo vidū (Loci 11, 103f), lai pagāni, atrazdamies pārbaudījumos savas sirdsapziņas apsūdzību dēļ, nevarētu tos ignorēt kā vecu sievu fantāzijas augļus. Šādi paveras durvis sludināšanai. Hemnics arī vispārīgi saka, ka ir labi kopt dabiskā likuma atziņas, jo tajās runā pats Dievs—Viņš sevišķi runā tādā dabiskā likuma formā, kas pieder pie cilvēces vispārējo mācību mantojuma, kur paaudžu novērojumi ir tikuši pausti, pamatojoties uz iedzimto un apgūto dabisko dievatziņu: lai mēs mācītos mīlēt, cienīt un augsti godāt ar dabisko likumu saskanīgas morāliskās vērtības, kā tās atrodamas un izlasāmas pie dzejniekiem, vēsturniekiem, filozofiem, likumdevējiem utt.

Hemnics mums atgādina, ka 1. Kor. 15:33 Pāvils nepūlas citēt Menandra vārdus: Slikta sabiedrība samaitā labus tikumus. Drīzāk šeit varam domāt par sakāmvārdu kolekciju no reformācijas laikiem, kas balstās vēlmē gādāt par Dieva gudrību dabiskā likuma formā. Hemnica nodoms lielā mērā atbilst, t.sk. K.S. Luisa kolekcijai “Tao piemēri”, kas noslēdz viņa darbu “The Abolition of Man” un tam, ko Luiss ir paudis arī citviet savos darbos. Tam jabūt arī mūsu uzdevumam šajos uzkritušajos tumšajos gadsimtos, ka uzturam dzīvu šo literāro tradīciju,—kuru arī Hemnics ir mācījis mums mīlēt, turēt godā un pavairot. 

Kristīgajai garīdzniecībai, kurai patlaban būtu pienākums pārņemt īru klosteru lomu tumšajos viduslaikos, vajadzētu ne tikai uzturēt dzīvas klasiskās valodas, bet arī kopt sakāmvārdu, teiku un fabulu pasauli. Mēs būsim bezpalīdzīgi pret daudzajiem ļaunajiem kārdinājumiem, ja savā valodā nepaturēsim tādus izteicienus kā, piemēram, slikta sabiedrība samaitā labus tikumus—tie ir senās tradīcijas tipiski izteicieni, jo arvien rēķinās ar to, kas ir balts un kas melns, rēķinās ar nemitīgu morālu cīņu, ar krišanu un celšanos. Mūsu pretinieki labi apzinās, kur šī cīņa top izcīnīta, un taisni tādēļ tie ne brīdi nenovērš uzmanību no publisko bibliotēku bērnu nodaļas, lai nekas no Dieva godības atspīduma nevarētu iekrist bērnu sirdīs un prātos. 

Sabiedrības uzturēšana ar dabiskā likuma starpniecību pēc būtības ir tas pirmais un svarīgākais iemesls, uz ko norāda ticības apliecības, runājot par dabiskā likuma pielietojumu, un ko uzsver arī Hemnica citāts. Baznīcai nav jācitē Menandrs, jo tai ir dota Bībele, turpretī sabiedrībai nav cita pamata kā dabiskais likums. Vienlaikus mums nevajadzētu ignorēt faktu, ka baznīca dzīvo valstī. To nav iespējams pateikt labāk, kā jau teicis Gustavs Ādolfs II: Zviedrijas (ķēniņvalsts) majestāte un Dieva baznīca, kas tajā mājo. Gustavs Adolfs II bija pārāk labs teologs, lai iedomātos, ka ticība varētu būt atkarīga no kādas noteiktas valsts, bet viņš tāpat labi apzinājās, ka baznīcu var izskaust no kādas noteiktas vietas, ja valsts neaizstāv baznīcu un citus labus ļaudis. 

Šī atziņa iekļauta arī ticības apliecībās. Būtiski norādīt, ka evaņģēliski luterisko garīdzniecību vācu Romas imperijas ietvaros apdraudēja tiesību normas, kas nepieļāva mācītāju precēšanos, apdraudēja viņu mantu un dzīvību. Par to sacīts: Viņi pieprasa, lai pretēji Dieva likumam, pretēji tautu tiesībām, pretēji koncilu kanoniem, tu šķirtu laulības; lai tu nevainīgiem cilvēkiem vienīgi laulības dēļ piespriestu bargus sodus; lai tu nonāvētu priesterus, kurus pat barbari māņticības dēļ saudzē; lai tu dzītu izsūtījumā nosodītās sievas un bāra bērnus. No tevis, visgodājamāko un vistikumīgāko imperator, viņi prasa tādus likumus, par kuriem pat barbaru zeme, lai cik briesmīga un nežēlīga būtu, negrib ne dzirdēt. (Apol. XXIII (XI), 3)

Šādi sniegts piemērs tam, kā kalpošanas amata pastāvēšana ir atkarīga no valsts pareiza dabiskā likuma pielietojuma. Šeit arī skaidri sacīts, ka pretestība netaisnīgiem laulību likumiem pēc būtības ir kas tāds, ko pat pagāni zina. Līdzīgi runāts arī citviet: Tā kā šai radīšanai jeb Dieva iedibinātai kārtībai cilvēkā piemīt dabiskas tiesības, tad juristi ir sprieduši gudri un pareizi, teikdami, ka vīrieša un sievietes kopdzīvi garantē dabiskās tiesības. Tā kā dabiskās tiesības ir nemainīgas, tad arī laulības slēgšanas tiesībām vienmēr ir jāpaliek. (Apol. XXIII (XI), 9) 

Jo dabiskais likums ir nemainīgs likums—Tur, kur daba nemainās, arī tā iedibinātā kārtība, ko Dievs dabai devis, paliek nemainīga un to nevar atcelt ar cilvēku pieņemtiem likumiem. (Apol. XXIII (XI), 9) — Kaut arī tas nebūt nenozīmē, ka dabiskais likums netiktu pārkāpts. Taču tieši tad, kad to pārkāpj, ir jārunā par tā nemainību un negrozāmību.

Tādēļ dabiskā likuma īstie aizstāvji ir valdošās varas. Tāpēc šajā laikā īpaši ir nepieciešams ar visstingrākajiem likumiem un piemēriem nostiprināt laulību un aicināt cilvēkus doties laulībā. Tas ir valdības pienākums, kurai jāuztur vispārēja kārtība. (Apol. XXIII, (XI), 55) Šīs valdošās varas nozīmē arī pagānu varas: Dievs ir pavēlējis laulību turēt godā. Likumi visās kārtīgās valstīs, pat pie pagāniem, ir parādījuši laulībai vislielāko godu. (ATA, XXIII, 19,20) Neraugoties uz ticības apliecību kristīgo degsmi, tās nekad nenoved pie domas, ka Bībeles vārdi būtu jāpadara par primāro sabiedrības pamatu. 

Tajā pašā laikā, balstoties ticības apliecībās, varētu apsveikt zināmus mūsdienu izteikumus, kas runā par nepieciešamību atgriezties pie desmit baušļiem kā sabiedrības pamata. Šajā gadījumā mēs lietojam “desmit baušļu” jēdzienu tā plašākajā nozīmē, kas faktiski ir atrodams arī iepriekšcitētajā tekstā: Jo līdz zināmai robežai cilvēka prāts saprot bauslību, tāpēc ka tajā ir rakstīts Dieva spriedums. (CA, Apol. IV, (II), 7) 

Šeit baušļi ir jāsaprot to nonivelētajā izpratnē, kam pietiek ar filozofiski farizejisko taisnību un kas nenosoda grēcīgo iekāri. Šī atšķaidītā bauslība var būt derīga un pareiza tikai tad, ja to aplūko sabiedriskā kontekstā. Ar pilnām tiesībām tā ir saucama par “ārēju pilsonisku taisnību.” Tomēr to pieminēt ir diezgan būtiski. Jo tas būtu nelāgi, ja mēs sāktu apšaubīt ticības apliecību mācīto principiālo nošķīrumu starp garīgo un pasaulīgo, un tādējādi šodien vēlētos atmest dziļi pozitīvo vēlmi paklausīt desmit baušļiem.

Nav šaubu, ka atsaukšanās uz baušļiem nereti notiek morāliski farizejiskā garā, un tam trūkst kristīgas atziņas, tomēr vienlaikus tas nenozīmē, ka sabiedrības dzīvē tiem nebūtu nekādas vērtības. Tāda baušļu piesaukšana ir jāatbalsta, un tā nav jānoliedz, balstoties uz kādu ticības apliecību formālismu. Var gaužām viegli izsmiet morālistus, tam pamatojumu lietojot pareizo baznīcas mācību. Taču sabiedrības kontekstā nostāties pret morālistiem parasti nozīmē pievienoties morāles grāvēju frontei. Tālab būtu rūpīgi jāievēro, ka nav iemesla publiski kritizēt ārējas taisnības nepietiekamību, ja vien tas nenotiek baznīcas un kristīgās attaisnošanas mācības ietvaros. 

Valsts uzdevums saistībā ar dabisko likumu, kā iepriekš sacījām, nav jāsaprot tā, ka valsts ir augstāka un ģimenei būtu jāpakļaujas. Valsts pienākums ir aizstāvēt ģimeni kā sabiedrības pamatu. Ticības apliecības šajā sakarā saka: Jo no vecāku varas izriet visas pārējās (varas).. Tādēļ visi, kas tiek saukti par kungiem, ir vecāku vietā, no kuriem tie saņem spēku un varu valdīt. Tālab arī Raksti viņus sauc par “tēviem”, jo savā valdīšanā tiem jāpilda tēva amats un jāizturas pret savējiem ar tēva sirdi.Tā jau no seniem laikiem tautas nama kungus un kundzes sauc par tēviem un mātēm, tāpat arī savus zemes kungus un valdniekus tie saukuši par tēvzemes tēviem, patres et matres familias. (Lielais katehisms 141, 142) Tādējādi ģimene, vecāku un paternālā vara ir sabiedrības primārā vara. Sekundārā sabiedrības vara ir jāiekārto, lai tā atbalstītu, nevis aizstātu primāro varu. Ja vecāku vara tiek vājināta, tad saskaņā ar ticības apliecībām kā dievišķs sods sekos pilnīgs sabiedrības sairums: “visa veida posts un nelaimes”

Vecāku vara ir ne tikai primāra attieksmē pret valsti, bet arī attieksmē pret individuālo cilvēka pieredzi. Tieši ģimenē cilvēks pirmo reizi nonāk saskarsmē ar prasību pakļauties hierarhiskajam principam, tā atspoguļojot Dieva un radības attiecības. Ģimenē cilvēkam ir jāvingrinās prasmē šādās ārējās, miesīgās lietās saskatīt dievišķi apslēpto. Ticības apliecības saka: Dievs nošķir tēvu un māti no visiem citiem cilvēkiem virs zemes un nostāda tos līdzās Sev. Godāt—tas ir kas vairāk nekā mīlēt, jo godāšana ietver ne tikai mīlestību, bet arī paklausību, pazemību un bijību kā pret majestāti, kura viņos apslēpta… Lai gan citādi Dieva priekšā esam vienādi, taču šādai nevienlīdzībai un iedibinātām atšķirībām mūsu starpā noteikti jābūt. Tādēļ arī Dievs ir pavēlējis to ievērot, lai tu man paklausītu un man pār tevi būtu noteikšana, tādēļ ka esmu tavs tēvs. (Lielais katehisms 105-108)

Šādi formulējumi uzliek pienākumus ne tikai tam, kas paklausa, bet arī tam, kas īsteno varu. Nav ļauts aizbēgt no savām pilnvarām runāt kā Dieva pārstāvim. Nepaklausība parasti notiek tādēļ, ka neviens tā arī nav mācījis paklausību: Viens muļķis audzina otru—kā paši dzīvojuši, tāpat dzīvo arī bērni. (Lielais katehisms 124) Bēgšana no varas un autoritātes sākas pie vecākiem un bērni tikai turpina vecāku iesākto. 

Veids, kā aplūkojam šo problemātiku, protams, atrodas krasā pretstatā modernajām ideoloģijām, kuras nekādā veidā nepieņem ģimeni kā sabiedrības pamatšūniņu, bet paļaujas uz valsts varas neierobežoto autoritāti, kas labākajā gadījumā atzīst tikai zināmas ierobežotas indivīda tiesības, neatzīstot ģimeni par pamatšūniņu. Šīs ideoloģijas aktīvi rīkojas, lai nojauktu nošķīrumu starp vecākiem un bērniem, no skolas un pedagoģijas sfēras likvidējot paklausības jēdzienu kā tādu. Tas jāpasaka pavisam skaidri, ka šeit mums parādās būtiska atšķirība starp klasisko, dabisko tiesību un kristīgo skatījumu attiecībā pret moderno skatījumu, īpaši tā sociālistiskajā formā. 

Pašsaprotams, ka tā pati atšķirība ir attiecināma arī uz vīra un sievas attiecībām. Kaut vai atgādināsim Mazā Katehisma mājas tāfeli, kur citēta Pētera vēstules 3. nodaļa: sievas, būdamas paklausīgas saviem vīriem, kā Sāra bija paklausīga Ābrahāmam, saukdama viņu par kungu. To nedrīkst skaidrot tikai kā ekskluzīvi kristīgu attieksmi, ko balsta dvēseles attieksmē pret Kristu. Gan Svētajos Rakstos, gan baznīcas mācībā vīra un sievas pakārtotība un pakļautība ir atvasināta no radīšanas kārtības. Pētera vēstulē subordinācija ir mācīta taisni ar nolūku iemantot pagānus: Tāpat, sievas, esiet paklausīgas saviem vīriem, lai, ja arī kādi neklausa vārdiem, tie ar sievu dzīvi bez sludināšanas tiktu iegūti. (1.Pēt. 3:1) Šajā sakarā ir norādīts arī uz sievietes psihosomatisko uzbūvi:sadzīvojiet prātīgi ar sievu kā ar vājāko radījumu.(1. Pēt.3:7)

Šo jautājumu ir svarīgi uzsvērt, jo zviedru konfesionālisma ietvaros tas nereti kļuvis par mācības punktu, kurā kristīgā dievbijība top padarīta par pamatu bauslībai: jo tikai mīlestības kontekstā šāda subordinācija esot iespējama un droša,—tā tiek apgalvots. Tomēr tas vienlaikus nozīmē izsist pamatu zem kājām visam šim pakārtotības un pakļautības principam: jo ja žēlastība ir padarīta par priekšnoteikumu paklausībai, tad sagāžas visa bauslības pārvaldība. 

Šis savdabīgais domugājiens ir daļa no nodevības pret dabisko likumu, ko veic šis pārparastais konfesionālisms saistībā ar sieviešu ordinācijas strīdu. Troksnim (kas gluži labi attaisnojams), ko šie “konfesionāļi” ir sacēluši pret sieviešu ordināciju, diemžēl no otras puses valda pilnīgs klusums jautājumā par mājas mātēm, sieviešu emancipāciju un pāreju uz ideālo vienlīdzību ģimenes dzīves sfērā. 

Ar bijīgu centību daudzi no mūsu konservatīvajiem ir pūlējušies pierādīt, ka visādā citādā ziņā paši ir ļoti labi sociāli piemērojušies, savukārt sieviešu ordinācija garīdznieka amatā tiek attēlota gluži kā dievišķs iedibinājums, kas pielīdzināms vīna lietošana Svētajā Vakarēdienā, balstoties tikai un vienīgi Jēzus vārdos, nevis kādā radīšanas likumiskajā kārtībā. Ja sieviešu ordinācijas pretinieki balstītos Dieva baušļu gribā, kuru atklājusi gan dabiskās, gan pārdabiskās atklāsmes liecība, tad šī griba paustu savu nepārprotamo “nē” attiecībā uz pārmaiņām, kas pašlaik norisinās jautājumā par tradicionālajām t.s dzimumu lomām.

Ja kāds cilvēks negrib nolasīt Dieva gribu cilvēka ķermeņa funkcijās, lai atzītu mātes instinktu un cienot uzkrāto paaudžu pieredzi, tad drīz vien šāds cilvēks vispār neko vairs necienīs. Apustulis Pāvils to ir paudis pavisam skaidri Vēstules romiešiem 1. nodaļas turpinājumā, kur viņš runā par dabiskā likuma atmešanas sekām un kur apraksta nedabisko grēka iekāri. Ticības apliecības saka to pašu: Mēs redzam, kāds bija tas ļaunums, ko Dievs apsūdzēja pirms pasaules iznīcināšanas plūdos, kāds bija tas ļaunums, ko Dievs apsūdzēja pirms daudzu citu pilsētu izpostīšanas, piemēram, Sibares un Romas izpostīšanas. Šajos notikumos tiek attēloti draudošie laiki, kuriem sekos visu lietu gals. (CA Apol.XXIII,(XI) 54) Šie vārdi apliecina savu pravietisko nozīmi, kad pārdomājam to attīstību, kas notikusi kopš lēmuma ordinēt dievietes 1958. un 1960. gadā līdz pat 1974. gadā iespiestajam pārskatam par sodomītiskās iekāres grēku un zviedru bīskapu pozitīvo attieksmi pret to, kā arī principā pasludinot, ka bīskaps būtu gatavs garīdznieka amatā ordinēt praktizējošu homoseksuāli. 

Šeit vēlreiz vēlos īpaši brīdināt par mūsu kritikas izklāstu, it kā tas būtu balstīts tikai apustuļa Pāvila apustuliskajā amatā—jo tādā veidā mēs labākajā gadījumā nodrošināsim sev tiesības tikai pastāvēt uz savu viedokli. Jau ar cilvēka ķermeņa vizuālu attēlu vien mēs varēsim pierādīt, ka nedabisks ir nedabisks, un varēsim apelēt pie dabiskā likuma. Šeit varam runāt par Dieva dusmām un Viņa tiesu tādā veidā, ko visi paši var saprast—arī bez Svēto Rakstu inspirācijas palīdzības. 

Lai īstenotu dažādās tiesības, kuras izriet no ģimenes un patria potestas, priekšnoteikums ir tāds, ka ģimenei piemīt īpašuma tiesības. Gluži kā baznīcas pastāvēšana ir neiespējama, ja valsts ar dabiskā likuma tiesībām to neaizstāv, tas pats notiek arī ar ģimeni, kas aiziet postā bez sava ekonomiskā pamata. Ja vecākiem nav naudas, ko samaksāt bērnu skolotājiem un draudzes mācītājam, tad vecāku tiesībām un ticības brīvībai gan ir likumība, bet tām nav īstas nozīmes. Tādēļ mums ir iemesls uzsvērt īpašuma tiesības kā dabiskā likuma neatraujamu sastāvdaļu. 

Ticības apliecības aizstāv tiesības turēt īpašumu, kur dekalogs ir sinonīms dabiskajam likumam: Kad bauslis (2.Moz. 20:15) saka—“Tev nebūs zagt!”, tad tādējādi Dekalogā tiek atzīts, ka katram cilvēkam ir tiesības uz īpašumu, un pavēlēts, lai katram pašam ir sava manta. — Mūsu teologi visu šo jautājumu par valsts lietām ir izskaidrojuši tik skaidri, ka liels skaits valsts un pārvaldē iesaistīto vīru ir apliecinājuši, ka viņu sirdsapziņas tagad ir saņēmušas lielu mierinājumu, jo iepriekš mūki viņos bija radījuši dziļas šaubas par to, vai personiskie pienākumi ir veicami, vai Evaņģēlijs pieļauj pārvaldi un darbošanos valsts lietās. (CA Apol XVI, 11-13)

Ticības apliecībās ir sastopams arī sava veida kristīgais sociālisms, kas izpaudās klostera formā un tamlīdzīgā sludināšanā. Tās uzsver, ka septītā baušļa ietvaros ir dotas tiesības pirkt un pārdot un šāda sludināšana ļauj uzņēmējiem šīs lietas darīt ar labu sirdsapziņu. Šeit norādīts uz dažādiem skaidrojumiem, ko veikuši reformācijas teologi; un tas ir labi zināms fakts, ka tie ļoti uzsvērti apliecināja arī privātīpašuma tiesības. 

Vienlaikus—saskaņā ar ticības apliecībām—, lai saglabātu līdzsvaru, mums jānorāda uz to, ka valsts var izmantot savu autoritāti, lai novērstu nepareizu īpašumtiesību lietošanu. Noraidot sociālismu, ticības apliecības arī negrasās pieņemt liberālisma neierobežotās īpašumtiesības. Ticības apliecības pret to vēršas: Tas viss pilnā sparā notiek arī tirgū un parastajos darījumos. Tur cits citu atklāti krāpj ar viltotu preci, mēru, svaru, naudu un apkrāpj ar viltu un īpašiem finanšu trikiem vai blēdīgiiem tirgus paņēmieniem un cenām, apzināti apspiež izsūc un moka. (Lielais katehisms 227)  Par šo fenomenu kopsavelkot, ir sacīts: Tādiem ļaudīm ļauj tikai izspiest naudu, cik ilgi tie var, bet Dievs savu bausli neaizmirsīs un atmaksās, kā tie ir pelnījuši… Un tiešām, ja zemē būtu taisnīga, kārtīga valdība, tad drīz šādu patvaļu varētu apturēt un novērst, kā tas reiz ir bijis pie romiešiem, kur tādu tūliņ ņēma aiz čupra, lai citiem tas būtu par brīdinājumu. (Lielais katehisms 238,239) 

Valsts uzdevums būt par tēvzemes tēvu, “pater patriae”, ietver sevī arī uzņēmējdarbību un tirdzniecību. Zagšana nav tikai šī klajā un ārējā rīcība, bet arī jebkura netaisnība, kura tuvākajam izraisa zaudējumus. Privātīpašuma tiesību aizsardzība—likumīgi slēgt darījumus, iegūt īpašumu (CA,XVI,2)—nekādā ziņā nenozīmē šo tiesību nepareizu izmantošanu, tāpat kā vecāku tiesības nenozīmē pakļaut bērnus sliktai aprūpei. 

Mēs jau iepriekš pārrunājām, ka dabiskā likuma primārā funkcija ir sabiedrības uzturēšana. Ar citātiem no ticības apliecībām mēs pamatojām, ka šī likuma aizsardzības un ievērošanas uzdevums pieder, pirmām kārtām, nevis kristiešiem, bet valstij—pat pagāniskai valstij. Noslēdzot šo priekšlasījumu par ticības apliecībās mācīto dabisko likumu un dabisko dievatziņu,—kur otra daļa ir bijusi evaņģēliski luteriskā sociālā ētika—, šeit vietā būtu mazliet labāk precizēt, ko ticības apliecības saprot ar valsti. 

Mums šeit sakāmais atšķiras no pašreizējām ideoloģijām, īpaši no sociālisma,—kā tas bijis arī citos punktos saistībā ar ģimeni un laulību. Ar likumīgo varu apveltītā un tiesu noteicošā valsts nereti mūsu ticības apliecībās ir saukta par vāc. Obrigkeit, virsvaru. Tai ir sava vieta hierarhiskajā kārtībā un tā paredz  padotos. Principā tā nav jāpamato ar jelkādu publisku atzīšanu vai vispārējām vēlēšanām, bet ar savām tiesībām tā jau reprezentē Dieva varu. Tas savukārt nenozīmē, ka mēs esam piesieti jelkādai specifiskai valsts formai. 

Vienprātības grāmata savu parakstītāju vidū uzskaita firstus un pilsētu republikas. Luterisms tādējādi nav ekskluzīvi monarhiski-ķēnišķa reliģija galma sludinātājiem. Ortodoksajā luterāņu tradīcijā vienmēr tika citēti Svētā Jāņa Zeltamutes vārdi par laulību kā monarhijas kategoriju, bet šie vārdi nekad netika attiecināti uz valsts varu. 

No otras puses tiek mācīts, ka valstij—neatkarīgi no tā, kādā veidā tā iegūst valdīšanu—pieder autoritāte, t.s., tā ir apveltīta ar dievišķu varu pār saviem padotajiem. Kad pilsētas republika bija izvēlējusies sev pārvaldniekus demokrātiskā veidā, šiem pārvaldniekiem valdīšana tika uzticēta Dieva Vārdā. Viņi neiegūst savu varu no cilvēkiem tajā ziņā, ka viņu pavēlēm jāpaklausa tikai tiktāl, cik tie pauž savu padoto gribu. 

Mūsu ticības apliecībās valsts un sabiedrība nav gluži identiskas. Valsts ir nošķirta un dievišķa institūcija sabiedrības ietvaros, kas ir dabiskā likuma pārraudzītāja un īstenotāja, kā tas aprakstīts Rom. 13.nod. Tas ir acīmredzamā pretrunā šodienas valdošajai politiskajai ideoloģijai, kurā valsts un sabiedrība pēc būtības ir identiskas, un kur ļaužu vairākumam ir dotas tiesības sadumpoties pret valsti, ja tā nepauž sabiedrības vairākuma vēlmes. Mūsu ticības apliecības tātad principā nepārstāv pašreizējo parlamentārās demokrātijas pārvaldes formu, kuru var uzskatīt tikai par vienu no daudzām iespējamām pārvaldes formām. Ticības apliecību vienīgā prasība valstij ir tāda, lai tā valdītu saskaņā ar dabisko likumu. Pārējais nav svarīgs. Dabiskā likuma valsts ir svarīgāka par tās demokrātisko formu.

Vēlos šeit norādīt uz Solžeņicina vēstuli, kas nesen publicēta ārzemēs, kurā viņš atsakās no demokrātiskās valsts pārvaldes formas savai valstij, bet izvirza prasību, lai autokrātiskā pārvaldes forma, kurai Krievijā ir tradicionālās tiesības, tiktu pakļauta dabiskā likuma un mīlestības principam. Vēlos jums arī atgādināt to, kas nesen notika nacionālās svinībās Jitlandes dienvidos, kur šīs Dānijas provinces atkalpievienošana pēc 1.pasaules kara tika atzīmēta ar tradicionālām ieražām. Runas teicējs par godu šim notikumam apklusināja savus klausītājus, sacīdams, ka ķeizara Vilhelma Vācija galu galā bija valsts, kas dibināta uz dabiskā likuma pamata, ko bez atrunām nevarētu sacīt par šodienas Dāniju. 

Arī mūsu zemē (Zviedrijā) bez šaubām būtu nepieciešams sevi definēt līdzīgā veidā. Mūsu vidū ir vērojama tendence pieņemt kaut ko par pareizu tikai tādēļ, ka tas ir parlamentāras formas apstiprināts. Pati dabiskā likuma izpratne, kas ir neatkarīga no vairākuma viedokļa, arvien iet mazumā. Vienīgā iespēja apturēt šīs izpratnes sabrukumu ir arvien uz to norādīt, uzstājot, ka pastāv objektīvas tiesības, kuru pamatā ir pats Dievs Radītājs,—kā arī arvien atmaskojot grēku, kas aizbildinās, ka pārstāv daudzu cilvēku nostāju.

Nav mūsu uzdevums — kā baznīcai, tā garīdzniekie — mācīt bauslības pirmo lietojumu. No otras puses mums ir brīvība no kanceles mācīt otro un trešo bauslības pielietojumu. Taču arī šeit dabiskajam likumam ir sava vieta. Grēksūdzes sprediķī tā ir vienojošā saite ar otro bauslības lietojumu. Līdz ar sv. Pāvilu vienmēr ir nepieciešams nosodīt tos, kuri “dievišķo patiesību apmainījuši pret meliem” un “nav turējuši cieņā viņiem doto Dieva atziņu” (Rom. 1:25, 28) Savukārt te bauslības nolūks ir dzīt mūs pie Kristus, šādi sagatavojot žēlastības saņemšanai. Turpretī trešajā bauslības lietojumā mums ir jāsludina cilvēkiem, ka jādara labi darbi savos ikdienas aicinājumos. 

Šeit mums pret saviem klausītājiem nepārprotami ir jāveic sociāls uzdevums. Vispirms tam ir jārāda kristīga ģimene ar tās īpašo raksturu, kas vienmēr atrodas individuālā kristieša lēmumu lokā, pieņemot, ka vīrs un sieva ir vienoti ticībā. Otrkārt, tomēr būtu jāievēro arī uzdevums, kas skar pasaules kārtību ārpus baznīcas sienām un ārpus paša mājām. Mums šajā sakarā ir jāsaprot, ka mūsu valstī diezin vai mūsdienās pastāv vēl kāda cita ideoloģija bez ortodoksās kristietības, kas varētu uzņemties kultūras cīņu pret sociālismu. Šī ortodoksās kristietības pārliecība tomēr nedrīkstētu sajaukt garīgo un laicīgo, skaidri apzinoties dabiskā likuma jēgu un tādējādi ar vajadzīgo vērienu spējot iesaistīties cīņā pret Sātanu. Tas ir mūsu uzdevums, kā arī daļa no mūsu svēttapšanas un garīgā aicinājuma mācības. 

No zviedru valodas tulkojis Uģis Sildegs

Friday, June 18, 2021

Thursday, June 17, 2021

Evaņģēlija kalpošana vai laju pašapkalpošanās ar “dāvanu” palīdzību?

Evaņģēlija kalpošana vai laju pašapkalpošanās ar “dāvanu” palīdzību?
Kas ir nākamais solis pēc “megabaznīcas”? “Metabaznīca”. Baznīcas izaugsmes aktīvista Karla Džordža grāmatu par šo tēmu Pīters Vāgners savā emocionālajā priekšvārdā raksturo kā “visnozīmīgāko soli

kristīgie pasākumi | kristīgais forums | bībele | baznīca | KLB | Благая Весть

Wednesday, June 16, 2021

Tuesday, June 15, 2021

Monday, June 14, 2021

Saturday, June 12, 2021

Friday, June 11, 2021

Thursday, June 10, 2021

Ticības apliecība un baznīca

Ticības apliecība un baznīca
Ticības apliecība ir atbilde uz atklāsmi. Šai pirmajai raksturīgajai iezīmei mums vēl būtu jāpievieno otra: tā allaž izsaka kādas cilvēku grupas kopējo viedokli. Tādējādi baznīcas

kristīgie pasākumi | kristīgais forums | bībele | baznīca | KLB | Благая Весть

Wednesday, June 9, 2021

Tuesday, June 8, 2021

Monday, June 7, 2021

Sunday, June 6, 2021

Dieva bērnu mūžības diena virs zemes

Dieva bērnu mūžības diena virs zemes
Apdomāsim visvarenā Dieva nolūku pie cilvēkiem. Mūsu pārdomas ļaus mums ieraudzīt Dieva mīlestības un uzticības neizmērojamos dziļumus pret cilvēku bērniem un ielūkoties Viņa dižajās mūžības

kristīgie pasākumi | kristīgais forums | bībele | baznīca | KLB | Благая Весть

Saturday, June 5, 2021

Kādos apstākļos revolūcija ir attaisnojama?

Kādos apstākļos revolūcija ir attaisnojama?
Ir gadījumi, kad gandrīz viss valstī ir degradējies līdz līmenim, kad neviens nevalda, nav varas iestāžu. Spēkā nav nekādi likumi, izņemot “džungļu likumu”. Lielākā cilvēku

kristīgie pasākumi | kristīgais forums | bībele | baznīca | KLB | Благая Весть

Friday, June 4, 2021

Thursday, June 3, 2021

Varavīksnes atgūšana

Varavīksnes atgūšana
Apņēmības pilni amerikāņu kristieši pasludinājuši jūniju par kristietības mēnesi, kura ietvaros tie vēlas panākt varavīksnes simbola atgūšanu. Saskaņā ar Pirmo Mozus grāmatu (9:13-18) varavīksne ir

kristīgie pasākumi | kristīgais forums | bībele | baznīca | KLB | Благая Весть

Atgriešanās izejas punkts un gala robeža

Atgriešanās izejas punkts un gala robeža
Tā kā atgriešanās savā būtībā nozīmē sākt ticēt Kristum, tad ir acīmredzams, ka atgriešanās sākumpunkts ir neticība, savukārt tās robeža ir patiesa uzticēšanās Kristum Jēzum

kristīgie pasākumi | kristīgais forums | bībele | baznīca | KLB | Благая Весть

Wednesday, June 2, 2021

Tuesday, June 1, 2021

Darbu reliģija un žēlastības reliģija

Darbu reliģija un žēlastības reliģija
Reliģiozā cilvēce ir dalāma divās lielās grupās. Pirmo grupu veido “pasaules reliģijas”. Šis reliģijas ir atšķirīgas, tomēr tām visām piemīt viena raksturīga iezīme: tās visas

kristīgie pasākumi | kristīgais forums | bībele | baznīca | KLB | Благая Весть

Popular Posts

Recent Posts

Unordered List

Text Widget

Blog Archive